Par šo tēmu rakstīja grāmatas, un 1967. gadā atklāja arī memoriālu ar augstu akmens sienu, uz kuras lasāmi vārdi "Aiz šiem vārtiem vaid zeme", milzīgiem akmens tēliem, kas simbolizēja ieslodzīto ciešanas un nesalaužamo garu, un mūžam skanošu metronomu.

Tagad jaunatni ar stāstiem par fašistu zvērībām vairs neaudzina, taču pats Salaspils memoriāls kā ievērojams mākslas, arhitektūras un vēstures objekts ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Tā veidotāji – arhitekti Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs un Oļegs Zakamennijs, kā arī tēlnieki Oļegs Skarainis, Ļevs Bukovskis un Jānis Zariņš – saņēma tiem laikiem ļoti augstu atzinību – Ļeņina prēmiju.

Laikiem mainoties, šim objektam liela uzmanība vairs netika pievērsta, bet pie ceļa uz to, Rīgas–Daugavpils šosejas malā, sāka slaistīties sievietes, kuras piepelnās ar seksuālu pakalpojumu sniegšanu.

Skaidrs, ka Salaspils nometne bija nelāga vieta ne tikai gūstā kritušajiem sarkanarmiešiem un ebrejiem, bet arī tiem, kuri īsajā pirmskara padomju laikā simpatizēja komunistiem. Taču īslaicīgā "pāraudzināšanā" tur nokļuva arī tie, kuri nepildīja vācu okupācijas varas prasības, ieskaitot nevēlēšanos karot vācu armijā, kā arī tādi cilvēki kā Jānis Čakste ar domubiedriem, kuri iestājās par to, lai Latvija pēc kara atkal būtu neatkarīga valsts.

Tagad lēš, ka Salaspils nometnē tās pastāvēšanas laikā no 1941. līdz 1944. gadam bijuši ieslodzīti 17–18 tūkstoši cilvēku, no kuriem dažādu iemeslu dēļ gājuši bojā apmēram divi tūkstoši.

Vēsturnieki uz austrumiem no Latvijas Salaspili arvien dēvē par "nāves nometni", un pirms dažiem gadiem uz turieni pa taisno no ebreju slaktiņa vietas Rumbulā rīkot todien jau otro piemiņas pasākumu devās Krievijas vēstnieks Latvijā. Par "nāves nometni Salaspilī" reizēm atgādina arī Kremļa pārziņā esošie televīzijas kanāli. Mūsējie – ar visādām atrunām, runājot par Salaspili, lieto nosaukumu "koncentrācijas nometne", bet ir arī citi, specifiskāki skaidrojumi.

Par to, kas īsti bija Salaspils nometne, nedēļas otrajā pusē Salaspils kultūras namā "Rīgava" spriedīs latviešu, lietuviešu, baltkrievu, vācu un ukraiņu vēsturnieki. Tas neapšaubāmi ir apsveicami, jo no padomju laikiem mantotie propagandas mīti ir jākliedē, jo vairāk tāpēc, ka Salaspils nometne pastāvēja laikā, kad Latvijas valsts nemaz nebija.