Viņam pie kājām nometās arī vilku suns, ar ko viņš bija kopā. Bomzītis iebāza roku kabatā un kaut ko no tās izvilka. Nolauza gabaliņu un, uzlicis uz plaukstas, deva savam uzticamajam draugam. Pēc tam vēlreiz nolauza gabaliņu un ielika mutē sev. Man acīs saskrēja asaras – vispirms sunītim un tikai pēc tam sev...

Pagriezu galvu uz otru pusi, lai nomierinātos, un ieraudzīju vecu vīru, kurš no miskastes, kas bija piestiprināta pie pārtikas veikaliņa sienas, paņēma līdz galam neizsmēķētu cigareti.

Tajā brīdī nāca tramvajs. Es iekāpu tajā, pacēlu acis un ieraudzīju plakātu, kurā bija paskaidrots, kas jādara, ja tramvajā atrodas cilvēks, kurš nepatīkami ož: jāizsauc policists, lai viņu izsēdina ārā. "Jā, bet kur tad lai šāds dzīves pabērns nomazgājas, ja visi brīvdabas ūdeņi ir ledusauksti?" prātā pazibēja doma.

Izkāpu no tramvaja un pa šauru ieliņu steidzos uz mikroautobusu pieturu. Pagājusi gabaliņu, pamanīju lielu miskasti, pa kuru rakājās vairāki bomzīši. Vienam rokās bija soma ar tukšām pudelēm, otrs pētīja kādu apģērba gabalu, bet trešais šķiroja izmesta atkritumu maisa saturu.

Ātrā solī pagāju garām, lai paspētu uz mikroautobusu, un atviegloti nopūtos, kad apsēdos tā mīkstajā sēdeklī.

Gar logu zibēja galvaspilsētas ielas, pēc tam skaistie Pierīgas dabas skati, bet manas domas kavējās pie bomzīšiem – veciem, salīkušiem vīriem gados, novalkātās drēbēs, ne pārāk tīrām rokām, ar citu izsmēķētas cigaretes galu mutē un kabatās sabāztiem pārtikas atkritumiem, ko izdevies atrast miskastē. Atklāti sakot, jutos galīgi izsista no sliedēm. Un tad prātā atausa citas epizodes.

Atcerējos reizi, kad viens no maniem kolēģiem žurnālistiem bija aizsūtīts iemūžināt, kā tiek iznīcināts kontrabandas cigarešu kalns mājas augstumā. Atmiņā atausa kādas pārdevējas stāsts par pārtiku, ko izmet atkritumu konteineros, jo tai beidzies derīguma termiņš, kaut daudziem produktiem vēl nav ne vainas.

Un tad atcerējos epizodi no sarunas ar Kasparu no kustības "Īsta mīlestība gaida". Pirms pāris gadiem viņš man jautāja: "Vai jūs esat ievērojusi to, ka cilvēki, kurus sabiedrība sauc par bomžiem, nekad un neko nezog? Viņi paņem tikai to, ko citi paši ir nolikuši kā nevajadzīgu."

Padomāju, un man bija jāpiekrīt viņam. "Vai gribat zināt, kāpēc?" Kaspars man jautāja un pēc mirkļa turpināja: "Nopērciet divas alus pudeles, apsēdieties uz soliņa blakus bomzītim un ar vienu pudeli uzcienājiet viņu. Pajautājiet, kā viņam klājas. Varbūt viņš negribēs ar jums runāt, bet, ja gribēs, jums, iespējams, būs ļoti neērti par to, ko par šiem cilvēkiem esat domājusi. Man arī tā bija, kad vecs vīrs, ar kuru norunājām vairākas stundas, man pastāstīja, ka viņš ir viens, viņam nav radu, nav māju, nav naudas – nekā nav. Bet ir pašlepnums, kas neļauj lūgt no citiem."