Vieniem tā ir samierināšanās, ka svešumā zaudēto laiku atpakaļ dabūt un dzīvi nodzīvot vēlreiz nevar, viņu laikabiedriem ‒ atmiņas par tukšo skolas solu, kurā sēdēja izsūtītais klasesbiedrs. Vēl cits atcerēsies oficiālo muldēšanu par "kulaku šķiras" un "dzimtenes un tautas ienaidnieku" likvidēšanu, jo kurā latviešu ģimenē tad nezināja patiesību par to, kas notika 1949. gada pavasarī un arī pirms tam.

Tagad, kad jau gadsimta ceturksni skaļi un bez bailēm var runāt par Staļina laiku zvērībām un cilvēku beztiesību, atkal atskan balsis, vai piemiņas dienu ar melnu sēru lentīti pie karoga nav tā kā par daudz. Protams, raugoties no tāda viedokļa, ka 25. martu nu nekādi nevar komercializēt kā, piemēram, Ziemassvētkus, Valentīna dienu vai 8. martu, kādam šaubas var rasties. Ar sēru lentītēm daudz nenopelnīsi. Arī politiski pazīmēties ērtāk ir 16. martā un 9. maijā, jo kuru ārvalstu TV kanālu gan interesē pagājušā gadsimta vidū pastrādātu nelietību pieminēšana?

Pat Rietumu pētnieki ar nopietnu sejas izteiksmi reizēm mēdz apgalvot, ka "jūs jau uz Sibīriju neveda, lai iznīcinātu, bet tikai lai iemācītu dzīvot kolhozā". Tāpēc, viņuprāt, ne par kādu genocīdu nevar būt pat runa. Labi, ka laiki mainās, un nu jau arī Rietumos sāk saprast, ka komunisms un fašisms bija līdzīgi kā ūdens piles.

Taču 25. martā vispirms padomāsim paši par sevi. Jau vairāk nekā divdesmit gadu mums ir pašiem sava valsts. Kad tās nebija, svešas varas ar mums izrīkojās kā gribēja: kāva, deportēja, lika karot svešā armijā un nicināja mūsu dzimto valodu. No visa tā jau pa īstam vēl tagad neesam attapušies. Tie cilvēki, kurus izsūtīja, lielākoties mīlēja savu zemi un tieši tāpēc bija bīstami staļiniskajai varai. Un, lai nu kad, bet šopavasar, kad Ukrainai pasaules acu priekšā tiek atņemta Krima un, nedod Dievs, sagaidāmas vēl lielākas nepatikšanas, nedomāt par savu valsti ir nepiedodami. Neviens jau nesaka, ka tā notiks, bet neomulīgi ir dzirdēt, kā balsis Maskavas TV kanālos Krimas likteni sola ne tikai Moldovai, bet arī Latvijai. Un nevar sacīt, ka šie vārdi nebūtu sasnieguši mērķi, jo vecāki ļaudis jau tagad teic, ka krievu brūnais lācis tāpat vien neapstāsies.

Vai ir izeja? Noteikti ir. Kāds Anglijā dzimis puisis, kurš par mājvietu izvēlējies Latviju, pērn 25. martā sociālajos tīklos bija ievietojis foto ar mastā uzvilktu karogu. (Tiesa, Latvijas karogs viņa sētā plīvo katru dienu.) Komentējot šo attēlu, viens otrs gan jautāja, kur tad palikusi sēru lentīte pie karoga. "Man svarīgāk, lai Latvijas karogs pie manas mājas plīvotu katru dienu, nevis ik palaikam ar sēru lentītēm, jo es lepojos ar zemi, kurā dzīvoju," savā komentārā atbildēja svešzemnieks. Bet kā ar mums pašiem un mūsu pagātni?