Drukāt šo lapu
14.08.2018 13:44

Ieva Struka. Pats par savu naudu...

Autors  Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ieva Struka. Pats par savu naudu... publicitātes

Šai Latvijas pašapziņas un pašcieņas gadā, kad gribas ticēt pat veselā saprāta balsij pēcvēlēšanu rītā, ir tik daudz kultūras notikumu, kas paceļas pāri ikdienas norisēm. Un nu jau kārta tiem, kas sākas līdz ar jauno rudens sezonu.

Nacionālais teātris un "Pūt, vējiņi!". Protams, virsrakstā citēta Ulda un visu mūsu smeldzīgā un lepnā dziesma. Tai pretī nostājas Baibas tīrā, skaidrā mīlestība, kas apliecina – vesela miesa bez vesela gara nav neko vērta. Nacionālais teātris ar šo Raiņa "kamerlugu" 13. septembrī sāk savu simtgades sezonu un sāk to ar vērienu – līdzās aktieriem izrādē piedalīsies arī tautas deju kolektīvu "Līgo" un "Teiksma" dejotāji, jo režisors Elmārs Seņkovs un māksliniece Monika Pormale, rūpīgi lasot lugu, apstājušies pie žanra "tautas dziesma". Tāpēc tauta būs gan uz skatuves, gan top gaidīta zālē. Ulda lomā – jaunais aktieris Jēkabs Reinis, kura skatuves šarms ir viņa paša, ne no vecākiem aizlienēts, bet savu izcelsmi viņš nedz var, nedz grib noliegt – viņš ir Lāsmas Kugrēnas un Jāņa Reiņa dēls. Baiba – Laura Siliņa, kura pērn visus pārsteidza ar Marcelas lomu "Klūgu mūkā", Zane – Agnese Cīrule, kura šosezon ieguvusi Veltas Līnes ceļojošo balvu par labāko mīlētājas lomu. Izrādē skanēs arī filmas "Pūt, vējiņi" mūzika un piedalīsies tajā galvenās lomas spēlējušie aktieri.

Jaunā teātra festivāls "Homo novus" no 6. līdz 12. septembrim. Savas pastāvēšanas nu jau 23 gados festivāls piedāvājis dažādus konceptus, bet, manuprāt, tieši pērn tas piestāja nišā, kurā vērts uzkavēties, tālab uz festivāla programmu pati raugos ar lielu interesi. Proti, ne tikai pietuvoties starpžanru robežām, apliecinot, ka teātris pastāv dažādos formātos, bet apstāties uz šīm robežām un ļauties teātri uztvert jutekliski, satvert to mirkli, kad intelekts jāatbrīvo, lai uztvertu teātri ar visām maņām un tikai tad analizētu piedzīvoto. Šis "teātris" ir gandrīz pazaudējis runāto valodu, bet dažkārt izdomājis pats savu, tāpēc, kā ar jebkuru nezināmu valodu, tu vari pats vārdiem piešķirt nozīmi, ko neviens nevar apšaubīt, un ieklausīties šai valodā kā mūzikā. Līdzās Latvijas eksperimentētājiem – Kristai Burānei, Katei Krollei, Andrim Kalnozolam, Matīsam Gricmanim – virkne ārvalstu kolēģu, šoreiz ar īpašu uzmanību pret Lietuvas un Igaunijas teātra avangardu.

Imanta Tillera "Ceļojums uz nekurieni" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 30. septembrim. Notikums, ko nekādi nedrīkst palaist garām, ir pasaulslavenā latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieka Imanta Tillera pirmā personālizstāde Latvijā. Domāju, ka šī ir arī reize, kad līdz kodolam iespējams aptvert, ko nozīmē postmodernisms, jo Tillera jaunrades pamatā ir viņu saistošu pasaules mākslas darbu pārgleznošana uz kartoniem, kas pārvilkti ar audeklu, sanumurēšana pārgleznošanas secībā un jaunu kombināciju veidošana, radot patstāvīgus mākslas darbus. To visu bagātina spēles ar dažādu tekstu citātiem. Šādi tiek panākta pilnīga autorības dekonstrukcija, vienlaikus tieši liekot domāt par autorību, par oriģinālu un kopiju, par sakarībām starp dažādām mākslas parādībām dažādās pasaules malās. Protams, arī par izceļotājiem, kas kādā citā valstī kļūst par ieceļotājiem, un šo divu statusu mijiedarbību. Tillers ir daudzu starptautisku biennāļu dalībnieks un laureāts, un par godu šai izstādei tapusi arī grāmata par viņa mākslu latviešu un angļu valodā.