Kaimiņi man jautā – vai mēs tev prasījām maksāt? Nē, bet tādā cūcībā es arī nedzīvošu," saka daudzdzīvokļu namā Lauberē, Ozolu – 3, dzīvojošais Jānis Kalniņš.

Lauberietis laikraksta redakcijā vērsies cerībā, ka, izlasot viņa bēdu stāstu, valsts un pašvaldības institūcijas vismaz aizdomāsies, ar kādām situācijām nākas saskarties tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri vēlas dzīvot normālos apstākļos, bet kuru kaimiņi neuzskata par vajadzīgu piedalīties daudzdzīvokļu nama apsaimniekošanā.

Skursteņu pārbūvēšanai piekrīt

Jānis dzimis un bērnību pavadījis Lauberes pagastā, taču dzīves līkloči viņu bija aizveduši prom no dzimtās puses. Pirms trim gadiem kopā ar sievu vīrietis atgriezās Lauberē, lai būtu tuvāk mantotajai zemītei, un iegādājās šeit dzīvokli, kurā tūdaļ veica kapitālo remontu un siltināšanas darbus. Tā kā mājai Ozolu – 3 nav kopīgas apkures un katrs no astoņiem dzīvokļiem (viens dzīvoklis ir neapdzīvots) tiek kurināts autonomi, arī Jānis nolīga mūrnieku, lai pārmūrē krāsni. Tad arī sākās pirmās problēmas.

"Mūrnieks paziņoja, ka visai mājai jāpārbūvē skursteņi, kas jumta daļā faktiski ir sabrukuši. Mūsu mājai nav apsaimniekotāja, un arī paši iedzīvotāji par kaut kādu kopīgu mājas apsaimniekošanu nevēlas pat dzirdēt, taču skursteņu pārbūvēšanu viņi tomēr akceptēja, jo nebija jau citas izejas. Taču par skursteņu tīrīšanu, ko vajadzētu veikt vismaz divas reizes gadā, nespējam vienoties – kaimiņi uzskata, ka tā ir nelietderīga naudas izšķiešana, un tā nu tīru tikai savu cuku, cerībā, ka nenodegsim," saka Jānis.

Nepiedalās mājas teritorijas uzturēšanā
Dzīvojot namā, kuram nav apsaimniekotāja, Kalniņu ģimenei vai ik uz soļa nākas sastapties ar kaimiņu neatsaucību. "Pie mūsu mājas uz pašvaldības zemes atrodas malkas šķūnīši, kuri faktiski ir sabrukšanas stadijā. Savu šķūnīti salaboju, bet kaimiņi neliekas ne zinis," stāsta Jānis. "Kad novadā tika izsludināts projektu konkurss "Veidojam vidi ap mums", aicināju kaimiņus kopīgi uzrakstīt projektu un iegūt finansējumu šķūnīšu sakārtošanai, bet nekā – uz pagastā notikušo sapulci no mūsu mājas ierados viens. Projektu esmu iesniedzis, nu gaidu rezultātu. Te vairs nav runa pat par finansiāliem ieguldījumiem, gluži vienkārši cilvēki, ar kuriem man kopā jādzīvo, mājas un piemājas teritorijas uzturēšanā nevēlas ne pirkstiņu pakustināt."

"Lai gan abi ar sievu esam 2.grupas invalīdi, ziemā sniega tīrīšana pie mājas un slideno taciņu nokaisīšana rūp vienīgi mums," ar rūgtumu turpina stāstīt lauberietis. "Paldies pagasta pārvaldei, ka vismaz atveda un pie mājas nobēra smilšu kravu. Arī pagastā ar ielu un ceļu uzturēšanu ir tā, kā ir – jau vairākkārt esmu lūdzis sakārtot celiņu, kas pāri uzkalniņam ved no pieturas līdz veikalam, taču atbilde ir viena – tam nav līdzekļu. Es to saprotu, bet vismaz tik daudz kā norīkot sētnieku, kas šo celiņu nokaisa, jau nu varētu, lai cilvēkiem, kas no rītiem steidzas uz autobusu, nav jāslidinās un jākrīt."

Remontdarbiem piekrīt, bet maksāt nevēlas
Tomēr lielākā sāpe šoreiz ir par ko citu. Šoziem Ozolu – 3 mājas iedzīvotāji konstatēja, ka nav izturējušas pagājušā gadsimta 60. gados celtā nama iepriekš nekad neremontētās caurules un mājas pagrabstāvā sākusi ieplūst kanalizācija, radot neciešanu smaku.

"Bija tā, ka ziemā pagrabā ūdens turējās krietni virs potītes. Vērsos pagastā. Tur saņēmu atbildi, ka viņu ziņā ir tikai caurules, kas stiepjas līdz mājas ārsienai, bet, viss, kas aiz tās – tikai pašu mājas iedzīvotāju darīšana. Arī materiālais pabalsts man tika atteikts, jo man esot pietiekami iztikas līdzekļi...

Apzvanīju uzņēmumus, kas varētu palīdzēt novērst radušos avāriju, un vienojos ar kādu uzņēmumu Rīgā. Atbrauca strādnieki, sastādīja tāmi un divu dienu laikā avārija bija novērsta, caurules nomainītas. Mājas iedzīvotāji bija piekrituši darbu veikšanai, to apliecinot ar parakstiem, bet, kad nācās maksāt, izrādījās, maksātāju nav," nopūšas Jānis.

Remontdarbu tāme apliecina, ka par sienu demontāžas un kalšanas darbiem zem 1. dzīvokļa un starp trepju telpu un pagrabiem, kanalizācijas cauruļu izbūvi no 1. dzīvokļa apakšas līdz skatu akai, kas nodrošinās pareizu kanalizācijas darbību no 1. un 5. dzīvokļa, sienu atjaunošanu un mūrēšanu, materiāliem, caurules stiprinājumiem, mūrēšanas javu, palīgmateriāliem un transporta izdevumiem kopā samaksāts 1100 eiro, ko no saviem personīgajiem līdzekļiem sedza Jānis Kalniņš.

"Mums ar sievu tā ir liela nauda. Palīdzību meklēju arī pie Ogres novada domes priekšsēdētāja Edvīna Bartkeviča, taču arī viņš vienkārši mēģināja izlocīties un tikt no manis vaļā, aizbildinoties, ka nav tādu likumu, kas varētu palīdzēt šo situāciju atrisināt. Diemžēl, nevienu neinteresē tas, ka mājas koplietošanas telpās radušās avārijas seku likvidēšanā ieguldīju savus personīgos līdzekļus. Mēs ar sievu nesmēķējam un alkoholiskos dzērienus nelietojam. Protams, kaut kā jau izdzīvosim, bet sirds sāp par šādu attieksmi," saka Jānis.

Kopīpašuma apsaimniekošana – ciets rieksts
Darbu nodošanas – pieņemšanas akts parakstīts 29. janvārī, bet Kalniņu ģimenei tā arī nav izdevies vienoties ar kaimiņiem par kopīgu izdevumu segšanu. Diemžēl Jānis nesaskata nekādu iespēju labprātīgi vienoties ar kaimiņiem arī par tālāko daudzdzīvokļu nama apsaimniekošanas formu vai veidu, jo kaimiņus tas gluži vienkārši neinteresē.

"Pat pēc remontdarbu veikšanas paši ar sievu, kurai ir alerģija, pirkām hloru, tīrījām un dezinficējām pagrabu, bet arī tad kaimiņi vien noraudzījās un neuzskatīja par vajadzīgu iesaistīties vismaz fiziski. Domāju, ka mūsu māja nav vienīgā, kurai ir šādas problēmas, bet likuma vai kāda cita normatīvā akta, kas uzliktu par pienākumu dzīvokļu īpašniekiem meklēt veidus, kā apsaimniekot kopīpašuma domājamās daļas – pagrabu, koridoru, jumtu utt. – diemžēl nav," secina lauberietis.

Nekāda atbalsta nav arī no valsts institūciju puses. J. Kalniņš ar iesniegumu vērsies LR Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas mājokļa jautājumos apakškomisijā, lūdzot uzlabot normatīvajos aktos noteiktā privātīpašuma apsaimniekošanas jautājuma regulējumu.

3. februārī apakškomisijas priekšsēdētāja A. Sakovska parakstītajā atbildes vēstulē, neiedziļinoties jautājuma būtībā, uzskaitīti likumdošanas akti, kas regulē apsaimniekotāju darbības uzraudzību, dzīvojamo māju īpašnieku un dzīvojamo māju pārvaldnieku savstarpējās attiecības un atbildību, kā arī norādīts, ka ar mājas pārvaldīšanu saistītie jautājumi risināmi ar mājas apsaimniekotāju un problēmsituācijās jāvēršas pie mājas apsaimniekotāja... Laikam jau lieki piebilst, ka šajā situācijā galvenā problēma ir tā, ka apsaimniekotāja jau nemaz nav...

Vai, apsaimniekojot kopīpašumu, ik reizi jātiesājas?
Savukārt 27. martā LR Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja S. Dolgopolova parakstītajā atbildes vēstulē norādīts, ka strīds par izdevumu segšanu kopīpašuma remonta gadījumā risināms civiltiesiskā kārtībā, nevis veicot grozījumus normatīvajos aktos.

Visticamāk, J. Kalniņam izdosies satiesāt savus kaimiņus, jo viņa pusē ir Civillikums, kura 1071. pantā noteikts, ka vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām. Bet Civillikuma 1068. pantā noteikts, ka kopīpašniekam ir tiesības prasīt no pārējiem kopīpašniekiem, lai tie samērīgi atlīdzina viņa izdoto summu līdz ar procentiem.

"Tā kā kanalizācijas cauruļu remontdarbi, atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrās daļas 1. punkta d apakšpunktam, ir uzskatāmi par obligāti veicamo dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību, arī Dzīvokļa īpašuma likumā noteikts dzīvokļa īpašnieka pienākums atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram segt uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus obligāti veicamo dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību veikšanai. Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka pastāv pietiekams normatīvais regulējums attiecībā uz kopīpašnieku kopīgu atbildību par kopīpašumu," norādīts S. Dolgopolova sniegtajā atbildē.

Tiktāl viss saprotams, tomēr galvenais jautājums, kā šādā situācijā piespiest kaimiņus iesaistīties savas mājas apsaimniekošanā, tā arī paliek neatbildēts. Negribas ticēt, ka ikkatrs šāds gadījums, tērējot laiku, naudu un nervus, ir risināms tikai un vienīgi tiesas ceļā un nedz valsts, nedz pašvaldības institūcijām te nav nekādas teikšanas. Te nu gribas jautāt – vai tiešām risinājums mūsu valstī vienā vai otrā ikdienišķā situācijā iespējams tikai tad, kad pašplūsmā atstātie jautājumi noved pie kārtējās nelaimes ar plašu rezonansi?

Pie mājas esošie pussabrukušie šķūnīši apkārtni pievilcīgāku nepadara.

Iepriekš:
Dzīvokļu īpašnieku asociācija Ogrē turpina cīnīties pret apsaimniekotāja patvaļu
Dzīvokļu īpašnieku asociācijas mērķis – rast optimālāko sadarbības risinājumu