Drukāt šo lapu
23.11.2011 19:45

Pa(r) ķirbi

Autors  Mārtiņš Zviedris
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

“Konfektes vai monētas?” tumšā ielas stūrī vakarā mani uzrunāja, pēc auguma un balss spriežot, 13 vai 15 gadu veca, pēc sejas – vismaz deviņdesmitgadīga būtne.

Tumsas dēļ tikai pēc brīža pārliecinājos, ka vaicātāja uzlikusi (veca vīra vai raganas – ej nu saproti) masku. Pēc “pārpratuma” noskaidrošanas neslēpu smaidu. Kabatā man bija sīknauda nepilnas cigarešu paciņas vērtībā, nepiederu pie saldumu cienītājiem, kas, iespējams, tos nēsā līdzi. Taču jautājuma izskanēšanas brīdī neatrados mājās – nebija ko uztraukties par īpašuma apskādēšanu, ja prasīto nedotu. To ļaujot Helovīna paražas, kas rūpīgi plānotu un gluži spontānu norišu veidolā jau vismaz pusotru gadu desmitu iespraucas mūsu veļu laika kalendārā oktobra un novembra mijā.

Šajos gados, protams, iznācis lasīt un dzirdēt arī iznīcinošus viedokļus – gan baznīcas, gan latviskās dzīvesziņas paudēju rakstīto un teikto par vēl vieniem “importa” svētkiem, kas mums nav vajadzīgi. Vieni kritizē “nešķīsto spēku popularizāciju”, otri – tautisko gadskārtu ieražu aizmiršanu. Zinu kafejnīcu, kas šajā naktī algo apsargus, lai Helovīna trakulību laikā savās telpās nodrošinātu “mošķubrīvu” zonu.

Ražas svētkos “Samhain”, no kā cēlies Helovīns, senie Britu salu iedzīvotāji laternas greba rāceņos. Viņu pēcteči, nonākuši Amerikā, rāceņus nomainīja pret daudz vieglāk apstrādājamajiem ķirbjiem. Pagājušā gadsimta sākumā, juzdami svētku popularitātes vairošanos, komerciālajiem instinktiem apveltītie amerikāņi pirmie sāka veikalos piedāvāt Helovīnam domāto “mošķīgo” ietērpu.

Domāju, vairuma (vai vismaz ļoti daudzu) aizdomīgums pret Rietumu popkultūrā pieprasīto Visu svēto dienas versiju nav balstīts pārliecībā, ka raganās, nāvēs un citos šausminošos tēlos pārtapušie apkārt klīstošie zēni un meitenes šajā naktī biedrojas ar okultajiem spēkiem un ka tāpēc viņiem nav laika latviskiem svētkiem. Atturīgās attieksmes pamatā bieži drīzāk ir (vienalga – apjausta vai zemapziņā snaudoša) atziņa: nezinām, kā ir Helovīna dzimtenē, taču pie mums viegli izgrebjamo ķirbju un veikalos iegādājamo masku svētki, šķiet, vairumā gadījumu nez vai ir kaut kas vairāk kā viens no “festiņiem”, kas neprasa garīgu piepūli, iedziļināšanos un kuru rituālus nosaka lielveikalu mārketinga formulas, nevis kaut kas senāks, noturīgāks – kaut kas tāds, kā dēļ Ziemassvētkus un Jāņus svinējām arī oficiālā nolieguma laikos.

Vai tā patiesi ir – to apstiprināt vai noliegt var vien katra paša pieredze.