Tāpat taujājam, kura dāma vadīs valdību, vazājam čekas maisus no mājas uz māju un uzklausām politiķus, cik bagāti vai nabagi bēgļi, kuri palaikam maksājuši tūkstošus, uzņemami. Liepājas problēma jau tautā nosaukta par "Metālmurgu". Nav ne konkrētības, ne prasmes uzrunāt tautu, un teiktajam neviens netic.

Mani uzrunāja notikums Ikšķiles baskāju Karmela klostera baznīcā, kur dievkalpojumu vadīja Andrejs Mediņš – izcils sprediķotājs, prasmīgs saimnieks, labs organizators, priesteris pēc savas būtības un Dieva sūtības. Viņš arī Kalna svētību kopienas vadītājs Bruknā.

Bruknas muiža, kurai bija iebrucis jumts un kur kolhoza laikā turēja cūkas, tagad saremontēta un sakopta. Izdaiļota arī apkārtne. Uzcelta baznīca. Tukšā vietā, tālu prom no lielpilsētām, izveidota vieta dzīvošanai, darbam un lūgšanām, kur rehabilitāciju iziet atkarībās iesaistīti jauni cilvēki.

Priestera sprediķī – izcila prasme pateikt tā, ka teiktajā ieklausījās un to saprata visi, un, izejot no baznīcas, cilvēki sajuta Dieva svētību un izmaiņas savā domāšanā. Citāti no Svētajiem rakstiem saprotami komentēti, un klausītājiem uzdoti jautājumi, atbildes gaidot pat ar koķeti pieliktu roku aiz auss.

Priesteris Mediņš runā par neapmierinātības iemesliem, par kurnēšanu un izsalkumu – pēc uzmanības, mīlestības, labestības, barības, miega. Esam aizvērti un nevēlamies aiziet no verdzības atkarībām. Iemesli neapmierinātībai bieži vien maznozīmīgi, un pēc priestera skaidrojuma tie raisīja smaidu, piemēram, kad vakaros mēs, labi paēduši, ledusskapī meklējam tikai to, kā tur nav...

Lūgšanā "Mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs" aicināja un uzklausīja ikviena cilvēka teikto, un apbrīnojami daudzi arī lūdza. Katrs teiktais vārds tika pieņemts un palika sirdī.

Dievgalda rituāls cieņas pilns, bērni smaidīja pēc priestera pieskāriena, saņemot svētību. Jauni cilvēki, jaunas ģimenes ar bērniem galvenokārt piepildīja baznīcu.

Dievkalpojuma noslēguma vārdi: "Mīļā latviešu tauta, Dievs saka – dzīvojiet, priecājieties, dejojiet, ēdiet un dzeriet paļāvībā uz Dievu; ja esat neapmierināti, nāciet pie manis, tikai Dieva žēlastība un piedošana ir mūžīga."

Vislielākais pārsteigums bija klosterbaznīcā iekārtotā telpa grēksūdzei. Nav mācītājam jāšvīkā kājas, kā to dažreiz darīja priesteris A., lai apkārtējie nedzird teikto.

Saprotu, kāpēc priestera Mediņa vadītie dievkalpojumi ir ļaužu pārpilni. Pat Ikšķiles ielās pēc tam satiktie baznīcas apmeklētāji joprojām smaidīja.

Cilvēki, kuri redzējuši Andreja Mediņa padarīto, saka: lūk, cik izcili var strādāt viens cilvēks, protot organizēt un kontrolēt paveikto. Un tad kaut ko labāku varam vēlēties un arī prasīt no Latvijas valdības.