"Atzīsim viens otram, ka Baltijas pamatiedzīvotāji – latvieši, igauņi un lietuvieši – savā sabiedrībā pret krieviem nejūt pārāk lielu patiku. Un tas ir tikai saprotams – viņiem tam ir divi iemesli. Vispirms jau vēsturiski. Mēs visi atceramies, es ceru, slepeno Molotova-Rībentropa paktu. Mēs visi atceramies, kā šeit pirms Lielā Tēvijas kara nāca Sarkanā armija, kā vardarbīgi notika kolektivizācija un kā simtiem tūkstoši tika izsūtīti uz Sibīriju. Es ceru, ka mēs to atceramies," sacīja V. Pozners. "Atceramies, kas bija pēc kara. Jā, atbrīvojām šīs zemes no fašisma, tomēr zināmā mērā tā arī bija okupācija. Neviens viņiem nejautāja, vai viņi grib būt daļa no PSRS."

"Esmu Latvijā viesojies vairākkārt. Atceros 1968. gadu, kad man dzīvē bija grūts laiks un meklēju vietu, kur varētu atgūties. Aizbraucu uz Zvejniekciemu – staigāju, meklēju dzīvokli. Skatos, pa dārzu rakņājas kāds vīrietis – tievs, stiegrains, sirms, kādus 50 gadus vecs. Es viņam jautāju, vai neizīrēs man istabiņu. "Krievam – neizīrēšu," sekoja atbilde. Tad es viņam to pašu pajautāju vācu valodā un viņš sajūsmināti piekrita. Viņu sauca Oļģerts Karlovičs. Viņš Sibīrijā bija aizvadījis deviņus gadus. "Nekādu aizvainojumu. Es jūsējos tā tikai apšāvu. Nesūdzos," sacīja viņš," atceras V. Pozners.

"Un, kad notika, tas, kas notika, – ļoti daudz tomēr krievu Latvijā, vairāk nekā Lietuvā vai Igaunijā – no abām pusēm radās agresija. Tomēr klausieties – jūs dzīvojiet valstī, kuru sauc Latvija, tomēr daudzi no jums nerunā latviešu valodā. Kāpēc? Es to vispār nesaprotu! Nu jā, Latvija bija Padomju Savienības daļa – nu un tad?! Tā galu galā nav jūsu – krievu – valsts, bet gan viņu – latviešu. Tāpēc obligāti jācenšas latviešu valodu iemācīties," uzskata žurnālists.

V. Pozners apgalvo, ka krievi Latvijā sevi par pamatiedzīvotājiem uzskatīt nevar: "Latvijā krievs nevar būt pamatiedzīvotājs, tāpat kā krievs nevar būt pamatiedzīvotājs ASV – pat ja viņš tur ir dzimis. Es savu viedokli esmu izteicis. Jūs nepiekrītat? Nu tad dzīvojiet veseli!"