Drukāt šo lapu
23.11.2011 20:02

Nepazaudēt bērnību

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Pieaugušajiem ir pieaugušo dzīve, un tāda tiem arī pienākas. Vismaz tā pieņemts. Ar pienākumiem, darbu, attiecībām, atbildību, saistībām un, ja paveicas, arī ar pieaugušo izklaidēm.

Sarīkojumu balles kultūras namos, pieklājīgas pasēdēšanas mājās pie vīna glāzes un uzkodām vai svētku vakariņas kādā smalkā restorānā ar vairums galda piederumiem, kurus nezinām, kā pielietot. Mazā karotīte saldajam, tas gan skaidrs. Ja kāds pačukst, var noskaidrot arī, ka lielā dakša ar trim žuburiem paredzēta zivju ēdieniem. Un reizēm mēs nogurstam no savas pieaugušo dzīves. Inteliģentākajai pieaugušo sabiedrības daļai pieklājas apmeklēt arī kultūras pasākumus – koncertus, izstādes un teātrus. Par spīti modernajam laikmetam, cilvēki joprojām teātri atzīst un ciena. To apliecina arī lielie organizētie autobusi, kas izrāžu laikā stāv pie teātriem un gaida savus pasažierus. Uz Rīgas teātriem brauc no malu malām. Ne tikai no Pierīgas, bet arī attālākām Latvijas pilsētām. Teātris ir sava veida izraušanās no mūsu pieaugušo dzīvēm, kad varam izdzīvot svešas dzīves un pārdzīvot līdzi. Bet arī tad diez ko tālu no rūpēm netiekam – lai gan tās svešas, tomēr nopietni nodarbina mūsu prātu. Ļaudis zina, ka Rīgā ir Dailes un Nacionālais teātris, jaunā paaudze zina arī par Jaunā Rīgas teātra esamību un aktīvi to arī apliecina. Iespējams, daudzi zina, ka ir arī Leļļu teātris – bet tur jau spēlējas ar lellēm un tas domāts bērniem, tā nodomā. Ar lellēm spēlējas, tas tiesa. Teātra foajē pie sienām piestiprinātas vēstules, kurās bērni raksta, kāpēc pieaugušajiem vajadzētu apmeklēt bērnu izrādes. “Lai viņi atceras, kā pašiem bija, lai nav tik nopietni un atceras, cik viegli ir sapņot, smieties un dauzīties. Lai zina, kā jūtas bērni, jo citādāk viņi kļuvuši pārāk aizņemti ar savām pieaugušo darīšanām,” vēsta dažādas vēstules uz sienām. Tas ir labākais darba nedēļas nobeigums un atziņa, kādu gūt pēc drudžaini un saspringti aizvadītām dienām. Patīkami sēdēt blakus bērniem un nejusties pārāk nopietnam – atļauties kopā smieties un pārdzīvot pieaugušajiem šķietami nenopietno.